M. Montessori pedagoģijas vēsture.

  Montessori pedagoģijas radītāja ir Marija Montessori- itāļu ārste un pedagoģe, kas dzimusi 1870.gadā. Viņa bija savam laikam izcili progresīva un izglītota sieviete, pirmā sieviete ar doktora grādu Itālijā.

     Viņas pedagoģiskā sistēma, kura ieguva lielu popularitāti un nezaudē aktualitāti arī mūsdienās radās novērojumu un praktisku izmēģinājumu ceļā. M.Montessori, iepazinusies ar sava laika izcilu psihiatru E.Segēna un G.Itarda darbiem un praksē sastopoties ar garīgi atpalikušiem bērniem, izdarīja sev secinājumu par to, ka šo bērnu problēma ir vairāk pedagoģiska nekā medicīniska.
            Izmantojot, patiesībā radot un praksē papildinot, savu oriģinālo metodiku, M.Montessori gada laikā guva fenomenālus panākumus- viņas audzēkņi valsts eksāmenos uzrādīja labākus rezultātus kā normāli bērni. Šie panākumi deva stimulu tālākam darbam un vēlāk nonākusi pie secinājuma, ka viņas metodes ir efektīgas gan bērniem ar attīstības traucējumiem, gan, produktīvi izpildītas, arī veseliem bērniem, Marija Montessori ziedoja savu darbību veselajiem bērniem, kuriem tolaik klājās vēl grūtāk.           
         

   1907. gadā Romā M.Montessori organizēja pirmo „Bērnu māju”(Casa die Bambini), kurā, mācot un vienlaikus pētot bērnus, radās viņas pedagoģijas kodols, ko vēlāk Montesori aprakstīja savā darbā „Bērnu māja. Zinātniskās pedagoģijas metode.” Viņas darbam bija lieli panākumi un drīz tika atvērti vairāki šī tipa „dārziņi” Itālijā. 1909. gadā notika pirmie Montesori kursi un sākās viņas pedagoģijas izplatība visā pasaulē. Ikgadējie kursi tika organizēti Itālijā, Anglijā, Francijā un vēlāk arī Āzijā. Liela interese par Montessori pedagoģiju bija ASV un jau kopš 1910.gada Krievijā, kur tās izplatītāja tai laikā bija J.Fauseka. Tomēr 1929.gadā PSRS Izglītības ministrija aizliedza Montessori kā buržuāziskas ideoloģijas radītu un plaukstošai sociālisma valstij nepiemērotu.
          Pēc ilgajiem pilnīgas aizmirstības un noliegšanas gadiem 1991. gadā Krievijā sākas liels Montessori pedagoģijas atdzimšanas vilnis. Šajā darbā lieli nopelni ir E.Hiltunenai, kura pati izbaudījusi sākotnēju neticību pret Montessori pedagoģiju, praksē to pielietojot kļuvusi par zinošu un aizrautīgu šīs sistēmas popularizētāju.
         Šobrīd Krievijā pēc Montessori pedagoģijas principiem strādā vairāki tūkstoši pedagogu, ir atvērtas Montessori materiālu rūpnīcas Omskā un Santpētarburgā, ir nodibināta Montessori Pedagogu asociācija utt.
   Arī Latvijā jau pirmskara gados bija pazīstama Montessori pedagoģija .Bet padomju gados, tāpat kā visā PSRS, arī Latvijā šī pedagoģija bija pilnīgi noklusēta un nezināma.
      Otrais Montessori pedagoģijas popularitātes vilnis pasaulē radās pagājušā gadsimta 50.gados un turpinās arī mūsdienās. 1948. gadā M.Montessori tika piešķirta Nobela miera prēmija.

Pašlaik pasaulē ir vairāki tūkstoši Montessori skolu, Anglijā ir 20% Montessori tipa skolu, ko apmeklē bērni vecumā no 4 līdz 12 gadiem, Holandē- 40% .           

Arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas sākās Montessori pedagoģijas atdzimšana. Diemžēl Latvijā Montessori pedagoģijas programma nav licenzēta kā valsts akceptēta mācību programma, tādēļ tā pārsvarā tiek izmantota kā individuāla vai mazu grupu metode , kā arī integrēta standartprogrammās kā veiksmīgi papildinoša sistēma .

M. Montessori pedagoģijas principi.

Savu pedagoģisko sistēmu M.Montessori nosauca par bērna pašattīstības sistēmu didaktiski sagatavotā vidē. Bērnu noskaņojuma un uzvedības novērojumi viņai palīdzēja atklāt „uzmanības polarizācijas fenomenu”, balstoties uz kuru viņa izdara secinājumus par bērna brīvu pašattīstību un viņa darba organizācijas paņēmieniem speciāli veidotā vidē.

            Montessori pedagoģijas centrā neapšaubāmi ir bērns. Viņa sekoja F.Frēbeļa idejām par to, ka bērna daba tiecas pēc labestīgā vai kā teicis Khails Idrans „Audzināšana nevis sēj sēklu bērnā, bet gan ļauj tai uzdīgt!” Montessori to izsaka savas pedagoģijas 3 pamatlikumos:

1. Skaties uz bērnu!- Jānovēro bērna spontānā darbība, tātad jārada vide, kurā darboties. Ir nepieciešams, lai novērotājs spētu novērtēt, izprast un no otras puses-apstākļi, iespējas izpausties.
2. Netraucē bērnam!- Jāatļauj darīt visu, kas netraucē pašam, citiem vai videi. Jāsargājas aiz nepacietības bērna vietā darīt to, ar ko bērns pats jau var tikt galā, ja viņu nesteidzina un nepārtrauc!
3. Palīdzi bērnam pašam tikt galā!- Jārūpējas par to , lai bērnam būtu iespēja apgūt nepieciešamās prasmes, jāierāda bērnam, kā pareizi jārīkojas un jāsadarbojas ar bērnu!

Montessori pedagoģijā audzinātāja un skolotāja funkcijas apvienojas dabīgi. Audzināšanas un apmācības procesu Montesori saprata kā palīdzību bērna psihiskajai attīstībai no pašas bērna dzimšanas, bet tālāk kā palīdzību dzīvē. Jēdziens palīdzība šeit ir atslēgas vārds. Tieši tas daudzējādā ziņā nosaka pedagoga pozīciju attiecībā pret bērnu. Pedagogs vienmēr labvēlīgi un neuzbāzīgi vada bērnu, esot starpnieks starp bērnu un sagatavoto didaktisko vidi. Tieši tādēļ pedagogs vienmēr atrodas blakus bērnam, netraucējot tam, uzmanīgi novērojot, apdzenot nepieciešamības gadījumā par soli un piedāvājot savu palīdzību un vadību vai arī atkāpjoties un ļaujot bērnam pilnībā baudīt patstāvīgo darbību. Montessori pedagoģijā tas saucas- bērna brīvu attīstības apstākļu princips.

      Cits- ļoti svarīgs- ir speciāli sagatavotās vides princips.  Montessori materiāls ir konkrēts, priekšmetisks vispārinātu zināšanu iemiesojums, maksimāli depersonalizēts, daudzu paaudžu cilvēku zināšanu vispārinājums( pēc Montessori terminoloģijas – „materializēta abstrakcija”).
    Viss Montesori materiāls ir spilgts uzskatāmības paraugs, jo ļauj „izdzīvot”, ne tikai verbāli uztvert zināšanas. Īpaša materiālu grupa ir sajūtu materiāls , kurā ietilpst visa cilvēka maņas attīstoši, trenējoši materiāli, piemēram, skaņu cilindri, ar kuru palīdzību bērns mācās izšķirt dažādas skaņu nianses vai taustes tāfelītes, kas trenē taktilās sajūtas.

Arī citos materiālos stingri ievērots princips- no konkrētā uz abstrakto, piemēram, ģeometriskās figūras vispirms bērns iepazīst kā apjoma figūras, iztaustot , izdzīvojot un tikai tad kā attēlus, pie kam arī attēlu apguvē abstrakcija palielinās un sarežģās pamazām.

Montessori sistēmā ir sava bērnu vecumu periodizācija- sensitīvās fāzes. Montessori didaktiskais materiāls pēc savas struktūras un priekšmetiskās loģikas atbilst dažādiem bērna attīstības sensitīvajiem periodiem. Vecumā līdz sešiem gadiem M.Montessori izdalīja sešus būtiskākos sensitīvos periodus: runas attīstības, sensorās uzmanības, kārtības uztveres un ievērošanas, sīku priekšmetu apguves, kustību un darbību periodi. Tie nav periodi, kas seko viens otram , bet lielākoties vienlaicīgi, viens ar otru sedzoties norisoši.

Kārtības un ierobežojumu princips, pretstatā dominējošam uzskatam par Montessori pedagoģiju kā visatļautības piesātinātu, izriet no bērnu tieksmes pēc kārtības. M.Montessori uzskatīja, ka 2-3 gadu vecumā bērniem piemīt vēlme pēc kārtības sev apkārt un visās lietās. Ja šī bērnu vēlme tiek savlaicīgi atbalstīta un attīstīta, tā iesakņojas un kļūst par noteicošu bērna darbībās, līdz ar to nav problēmas ar kārtības mākslīgu uzturēšanu vai disciplīnu.

Montessori pedagoģija nosaka prasības pedagogam, kuru ievērošana kalpo kā viens no priekšnoteikumiem pozitīvam mācību emocionālajam fonam: skolotājam jābūt mierīgam, nosvērtam, kārtīgam, īpaši uzsvērta neliekvārdība, korektu, konkrētu paskaidrojumu izvēle un pieklājība ( īpašie pieklājības vingrinājumi ietilpst Montessori pedagoģijas kompleksā)
   Montessori pedagogs bērnu nekritizē, nenorāda uz viņa kļūdām. Kļūdas bērns atklāj pats- tas iekļauts materiāla kontroles sistēmā, līdz ar to izpaliek nosodījuma moments. Kā vienīgo sodu Montessori pedagoģija atzīst sava veida sociālo izraidījumu- bērnam uz laiku var tikt liegts izvēlēties un strādāt ar materiālu, ja viņš pārkāpj lietošanas noteikumus. Savā ziņā tas ir visbargākais sods, jo Montessori uzskatīja, ka tieši piespiedu bezdarbība ir vislielākais sods.
    Attiecībā uz Montessori pedagoģiju liekas, ka galvenais uzsvars likts uz individuālo- katrs bērns pats apgūst, „izdzīvo” materiālu, pie kam materiāls grupā ir vienā eksemplārā, kas pastiprina individuālās darbošanās principu. Katrs bērns veic savu „izglītošanās maršrutu”, sev pieņemamā ātrumā, no pedagoga saņemot operatīvu palīdzību. Tas ļauj reāli īstenot individuālas un diferencētas pieejas mācībām principu.
  Tai pašā laikā Montessori pedagoģijā pastāv arī sociālās audzināšanas un integrācijas princips. Īpašais šeit ir grupas heterogēnais raksturs -grupa sastāv no dažāda vecuma un dažāda apmācības līmeņa bērniem, kas savstarpēji palīdz un apmāca viens otru.